ATPAKAĻ
        MENU

        Lasot šo ierakstu, galvenais atceramies, ka nerunāju tikai par jums, bet visvairāk runāju par mums pašiem. Mēs neesam ideāli, paši paslīdam uz šo un to, bet esam sākuši domāt līdzi. Domāt ikreiz, kad kaut ko pērkam un vispār nesam savā mājā. Vienalga kā mēs tiekam pie tām lietām, kas ir mūsu dzīvē (iegādājamies, paņemam, aizņemamies), mēs parādam, ka mums tās lietas ir vajadzīgas un ka vēlamies, lai tās tiek ražotas atkārtoti. Un šeit neiet runa tikai par to, kas mums ir, bet arī kādā daudzumā tas kaut kas ir iegūts. Jūs jau, iespējams, būsiet pamanījuši, ka man patīk strukturizēt rakstus pa punktiem, jo man pašai tā ir vieglāk uztvert ideju, kad kaut ko lasu. Tā arī uzbūvēšu šo ierakstu, pastāstot par pāris idejām un konceptiem.

         

        ● BALSOJAM AR KATRU EIRO ●

        Varbūt šo jau būsiet kaut kur dzirdējuši, bet mēs ar savām naudiņām balsojam par to, ko vēlamies šajā pasaulē. Katru reizi, kad aizejam uz veikalu un nopērkam saldējumu, mēs atstājam savu naudas balsojumu, ka šis noteikti ir jāuzražo atkal.

        Jo vairāk cilvēku tās lietas pērk, jo vairāk to lietu tiek ražots atkal un atkal.

        Kā saka, pieprasījums patiešām rada piedāvājumu. Nu, piemēram, ja pilnīgi visi cilvēki pārstātu pirkt kolu, tās ražošanas apjoms arvien samazinātos, līdz to pārstātu ražot pavisam, jo neviens to vairāk nepirktu. Kolas piemērs ir tāds mazliet nereāls, bet paņemsim tādu amizantu piemēru kā kasetes. Kādreiz mēs visi pirkām tikai kasetes, lai klausītos mūziku, bet parādiet, kurš tagad vēl tās iegādājas? Vai Beyonce ir izdevusi savu jaunāko albumu arī kasetes formātā? (hā, man pašai sanāca smiekli)

        Jo vairāk mēs apzināti izvēlēsimies produktus bez iepakojumiem, jo lielāks piedāvājums kādā mirklī parādīsies. Jo vairāk pirksim no vietējiem zemniekiem, jo vairāk to produkciju redzēsim veikalos. Un jo vairāk atbalstīsim bio pārtiku, jo vairāk to būs veikalu plauktos. Es domāju, ka sajūtu noķērāt.

        ●ŅEMAM VISU, KO DOD PAR BRĪVU ●

        Šis ir ļoti interesants punkts, jo mums visiem kaut kādā mērā ir tendence ņemt lietas, kas tiek piedāvātas par brīvu. Vienam tie ir testeri, otram katalogi, bet trešajam jāpaņem visas pildspalvas bankā. Šajā gadījumā mēs nebalsojam ar savu maciņu, bet atstājam brīvprātīgo balsi “man šis ļoti noderēja, gribu vēl”. Lielākajā daļā situāciju mums tās lietas nemaz nevajag! Mēs varam iztikt bez duglasa testeriem no smaržām, kas mums vispār nemaz nepatīk. Mēs varam arī iztikt ar tām pildspalvām, kas ir mājās, jo tās, ko dod pa brīvu, parasti ir vislētākās pildspalvas tirgū. Un mēs varam iztikt bez padsmitā plastmasas maisiņa, ko pārnesam no rimi. Ja ieviesīsiet šo ideju savā ikdienā, paņemiet tieši šo daļu – katru reizi, kad mēs paņemam maisiņu, kas “ir taču par velti” (sakot pārdevējas vārdiem), mēs parādam, ka tie ir vajadzīgi.

        Jo vairāk maisiņu tiek paņemti, jo ātrāk tie beidzas un jo ātrāk tie ir jāaizvieto ar jauniem plastmasas maisiņiem. Tā nav nekāda sarežģītā matemātika, lai saprastu, ka no šī cikla ārā netiksim, ja turpināsim lietas ņemt, jo tās vienkārši neko nemaksā.

         

        ● PIEVERAM ACIS UZ TO, KO NEGRIBAM REDZĒT ●

        Ja es visiem no jums pajautātu, vai jūs atbalstāt necilvēcīgus darbinieku apstākļus un bērnu nodarbināšanu ražošanā, visticamāk visi no jums pateiks skaļu nē. Bet, kad mēs gribam iegādāties kārtējo rozā t-krekliņu pa pieciem eiro, to daļu, kā tas krekliņš ir nonācis veikalā un kāpēc tas ir tik necilvēcīgi lēts, vienkārši “izslēdzam”. Un es atkal atkārtošos – nerunāju tikai par jums, bet pati par sevi, jo arī man ir gribulis uz tiem divu eiro auskariņiem. Mums, cilvēkiem, patīk smadzenēs reģistrēt tikai sev patīkamo stāsta daļu. Tas būtu tā, ka mēs grāmatā izlasītu tikai to vienu nodaļu, kas man radīs prieku un neliks raudāt. Tieši tāpat mēs eksistējam šajā dzīvē.

        Mēs ejam un pērkam lietas pa lēto un pieveram acis, ka, piemēram, 2013.gadā Bangladešā sabruka rūpnīca, kur šīs traģēdijas laikā nomira 1’135 cilvēki un 2’515 tika izvilkti no drupām dzīvi, bet traki ievainoti.

        Redz, lielie zīmoli jau nav muļķi. Viņi neceļ rūpnīcas paši un neuzņemās līdz ar to par tām atbildību. Viņi izmanto šo rūpnīcu servisus, kas viņus pasargā no jebkādas atbildības pret katastrofām. Zīmoli spiež cenas tik zemu, ka rūpnīcas nevar nodrošināt darbiniekiem pienācīgus apstākļus un algu, bet biznešu taču gribās bīdīt. Tāpēc notiek tādas lietas kā Bangladešā. Tāpēc cilvēki slimo ar vēzi reģionos, kur tiek krāsoti džinsi. Un tāpēc rūpnīcās strādā bērni, jo tā sanāk lētāk. Un tas viss tāpēc, ka mēs gribam visu pa lēto. Sanāca man tā smagi un gari par šo tēmu, bet savādāk laikam nevarēšu. Es jau nesaku, ka mums jāboikotē veikali, nē, es vienkārši lūdzu apzināties visu stāstu, ne tikai to daļu, kas jums (mums) ir patīkama. Man ar šo motivācijai pietiek, jo paliek slikti, iedomājoties, kādi tie apstākļi ir šajās rūpnīcās. Man ir arī ļoti grūti, jo man taču arī gribās. Tagad, ja es pirktu lētas zeķes h’un’emmā, es baigi padomāju, cik man viņas būs vajadzīgas un kas stāv aiz tā visa.

        Bet pietiks par modi, parunāsim par ēdienu. Mēs mājās ēdam gaļu (vienreiz nedēļā gan, bet tomēr mēdzam ēst). Mans vīrs vienmēr ir uzstājis, ka ir jāsaprot, ka tas gaļas gabals uz mana šķīvja nav parādījies tāpat, bet kāds dzīvnieks tika nogalināts. Man ar to ir milzīga problēma, jo žēl, jo negribu domāt. Andis gadu dzīvoja Čīlē un tur piedalījās jēru audzēšanā, kaušanā, dīrāšanā un sagatavošanā. Man tās šķiet šausmas, bet, manuprāt, tā ir patiesa gaļēdāja attieksme. Gaļu gribi? Labi, nav obligāti pašam jākauj, bet noteikti ir jāapzinās, ka tas process ir noticis. Tā es tagad sevi audzinu un mēģinu neraudāt, kad zivju paviljonā redzu zivi, kas virina muti.

        Gribiet vēl piemērus? Plastmasa. Es domāju, ka mēs visi saprotam, ka plastmasa ne labi tiek saražota, ne tā dara daudz laba, kad nonāk okeānā vai uz zemes, bet snikeri arī gribas. Šis ir iemesls, kāpēc daudz no tām lietām daram, ko daram, jo gribas dzīvot mazliet godīgāk. Ne tā kā labiņie, bet godīgi pret sevi un apkārtējo vidi. Ļoti, ļoti cenšos pajautāt sev, vai tā vēlme pēc plastmasā ietītās šokolādes ir lielāka par to postu, ko papīriņš var nodarīt, un parasti, jūs jau saprotiet, kas par atbildi seko.

         

        ● RISINĀJUMI ●

        Iebraucu tādā kārtīgā, tumšā grāvī ar pēdējo daļu, tāpēc mēģināšu to labot un nobeigt ierakstu uz pozitīvas nots. Tātad, risinājumi. Pirmais un svarīgākais risinājums ir ienest mūsu dzīvē mazāk lietu. Diezgan vienkārši, vai ne? Mazāk pirkt, mazāk sagrābties, kad dod kaut ko par brīvu. Tas ir pirmais lielais risinājums.

        Otrais risinājums ir pirkt lietotu, kas vismaz nerada to pieprasījumu pec jaunām lietām. Skatīties, kur un kā var iegādāties lietotas drēbes, mēbeles, mājas lietas, nu visu. Pie lietotā skaitās arī aizlienēšana no drauga vai mammas, kad viņai tā lieta stāv noputējusi plauktā.

        Trešais risinājums – meklē un investē zīmolos, kas domā par šīm lietām. Nav jau visa ražošanas industrija slikta, nebūt ne! Vienkārši ir jāatrod tie zīmoli, kas maksā pienācīgas algas saviem darbiniekiem un neizmanto pašus lētākos materiālus. Es lēnām veidoju savu sarakstu ar dažādiem zīmoliem, ko esmu atradusi, un noteikti varēšu padalīties kādā ierakstā. Es plānoju patiešām investēt tajos 20% no mana skapja, ko es velku.

        Te uzreiz jums varētu rastiet arguments – bet tas ir dārgāk, man nav naudas, es to nevarēšu atļauties, šis nav priekš manis. Arī es sev tādas lietas stāstu, nekas. Princips ir pavisam vienkāršs – ja samazini savu patēriņu, katru mēnesi pa jaunam krekliņam nevajag. Tāpēc tās lietas, ko apzināti pērc, vari nopirkt dārgākas. Nu, piemēram, ja iepriekš mūsu skapī bija četri mēteļi (visi ne īpaši kvalitatīvi, iespējams būs jāpērk jauns nākamgad), tagad tur būs viens. Ja saskaita visas naudiņas kopā, kas ir iztērētas muļķībās, lietās, kas ir modē, bet galīgi nepiestāv, mantās, kas īsti neder, bet, kad nometīšu svaru, ielīdīšu.. Nū, jūs jau saprotiet, uz ko tas viss velk. Ja iegādājamies vienu ādas jaku uz nākamiem pieciem gadiem, nepērkam to mango pa 60 eiro uz atlaidēm, bet investējam vienā pamatīgā jakā, kas tos piecus gadus patiešām nokalpos. Es uzrakstīju pirmo rakstu par Kapsulas garderobi, kas ļauj iegādāties maz, bet kvalitatīvas lietas. Ja nav sanācis palasīt, vari spiest šeit. Šajā sērijā būs vairāki ieraksti, ne tikai šis.

         

        Es ceru, ka es jums galīgu gruzi nepielipināju. Tāds nebija raksta mērķis. Mans mērķis laikam ir uzsākt sarunu (vai nu īstu vai vienkārši mūsu iekšējo galvas sarunu) par tēmām, par kurām mums galīgi negribās domāt.

        Droši rakstiet komentāros, ja rodas oponējošas domas, šaubas vai vienkārši kāds jautājums. Man parunāties patīk 🙂

         

        Man ir jautājums par lietotām lietām, apģērbu un mēbelēm. Es nespēju šādas lietas pirkt, jo šķiet, ka katrs savās lietās ieliek savu enerģiju. It īpaši mēbelēs un apģērbā. Nekad nevar zināt kādi cilvēki, ar kādiem ieradumiem un domām to pirms tam ir lietojuši. Kādas ir Tavas domas? Vai tomēr šī enerģija nevar nākt līdzi?

        P.s. liels paldies par iedvesmas pilniem rakstiem. 🙂

        Uuu, tad Tev vajadzētu pastrādāt apģērbu veikalā.. Tur reizēm šķiet, ka drēbes tiek vairāk nolietotas kā humpikos atrodamās. Arī apakšveļu veikalā daudz mēra. Kad tas viss ir redzēts, tad nokrīt jebkāds plīvurs par veikala precēm un aizspriedumi par humpalām. Esmu strādājusi dažāda tipa apģērba veikalos. No dārgā gala drēbes reizēm tiek dotas māksliniekiem priekš uzstāšanās, bet Tu pēc tam nevari zināt, vai pērkot kleitu pa 100 eur kāda LV skatuves dīva nav viņā smuki pasvīdusi uz skatuves. Tā kā fufelis tā enerģija, izmazgā un palaid domu – tu tagad esi tīrs un mans 🙂 Es esmu tik smukas un lētas pērles atradusi humpikos, ka nenopriecāties. Pēc tam nav žēl arī atvadīties, jo nav miljons par to iztērēts un kas vēl man ir svarīgi – tikpat kā neiespējami, ka kāds nāks pretī pa ielu ar tādu pašu apģērbu.

        Hā, es par to veikalu apģērbu došanu slavenajiem nemaz neiedomājos. Es kādreiz Amsterdamā strādāju apģērbu veikalā, bet tādā dārgākā, un mums tur tādas lietas nenotika 😀 Smieklīgi, jo tad jau noteikti sanāk, ka veikalu drēbēm ir tikpat enerģijas klāt kā humpalu!

        Šis ir tāds interesants jautājums 🙂 Mana pārliecība ir tāda, ka mēs varam lietu un vietu enerģiju mainīt. Mēs varam to attīrīt un ietekmēt, ja jūtam, ka tā varētu nebūt laba enerģija tavai mājai. Neesmu ārkārtīgi māņticīga, tāpēc rituālus neveicu, bet, piemēram, kristāla svečturi, kas paņem sevī visu apkārtējo enerģiju, gan kārtīgi paskaloju zem ūdens, kad nopirku lietotu. Man šķiet, ka lietām ir savs stāsts un tas tavējais ir turpinājums. Tas, kā šī lieta jutīsies un kādu enerģiju izstaros, ir tikai un vienīgi atkarīgs no tevis pašas. Tā vismaz es domāju 🙂

        Laura, jums ar Andi cepure nost par apņēmību un izpildijumu living by example, noņemt saulenes un redzēt realitāti ir challenging but also rewarding!
        Paties prieks redzēt tavu darbu un dvēseli ko tu ieliec šajā projektā.

        Malači, big hug

        Artis

        Arti, aaaa, paldies! Milzīgs prieks, ka noder 🙂

        Labs, interesants blogs. Paldies, ka ir iespējams tadas lietas lasīt arī latviešu valodā.
        Man jau liekas, jo vairāk naudas, jo lielāks patēriņš. Tieši tik vienkārši.
        Un katrs sev atradīs attaisnojumu un pamatojumu, kamdēļ kaut kam ir jātērē, tiklīdz tā nauda parādās.

        Pilnībā piekrītu :))

        Paldies Laura par rakstu ??
        Lika uz brīdi atkal aizdomāties.
        Man laikam personīgi tas grūtākais no kā jāatturas ir tas , ka kad ir slikts garastāvoklis tad liekas, ka janopērk sev kaut kas jauns, lai sevi iepriecinātu. Ar to cīnos un atradu alternatīvu, šo naudiņu taupīt ceļošanai un tas arī būs veids kā tiešām varam sevi iepriecināt.
        Par apģērbu runājot, pēdējos gadus arī tā cenšos iziet uz vienu , bet labu preci. Es ļoti gaidu , kad publicēsi tos labos un cilvēcei/videi draudzīgos apģērbu zīmolus. 🙂

        Es brīžos, kad gribās sevi iepiecināt aizeju uz ziedu veikalu un nopērku sev kādu skaistu, smaržīgu ziedu. 😉 Atrado to par labu alternatīvu kārumu un nieciņu aizstāšanai šādos brīžos.

        Brīnišķīga ideja :)) Es arī tā daru! Būs šodien jānopērk kādi skaisti ziedi!

        Cerams ar ceļošanu tu domā pārgājienu ar kājām vai braucienu ar velosipēdu. 😉

        Paldies, ka lasi ♡
        Par to, ka mums gribas sevi iepriecināt ar kaut kādu jaunu nieciņu, noteikti kādu dieu uzrakstīšu. Tā ir viena no situācijām, kad nekādā gadījumā nevajadzētu iet uz veikalu, jo rezultāts lielākoties būs pilnīgi nepraktisks, citreiz pat nevalkājams apģērba gabals. Tas nav mūsu veselais saprāts, kas palīdzēs iegādāties vajadzīgo :))

        Paldies par brīnišķīgo blogu!! 🙂 Ar sajūsmu gaidu katru nākamo rakstu. 🙂 Par apģērbiem- mazlietotos aiznesu uz Otro elpu. Divus gadus ļoti daudz savus apģērbus šuju pati, pērku tikai tādas lietas, ko vēl pagaidām neizdodas skaisti uzšūt piem.bikses un mēteli. Izvairos no lielveikaliem, jo tās atlaides dažreiz ir tik kārdinošas. Un vai man to tiešam vajag-parasti sev atbildu, ka nē. Gultasveļas audumus pērku Mežrozē. 🙂

        Mežroze ir arī mana vietiņa, kur ik pa laikam ieskrienu 🙂 Vienu dienu nopirku lina gultasveļu, kas bija par lielu. Nošuvu malas tādam izmēram, kā man vajadzēja, un no pārpalikušā auduma sašuvu skaistus lina maisiņus iepirkumiem :))
        Par to kārdinājumu es ļoti piekrītu. Kā jau rakstu – man taču arī gribās. Nav tā, ka man galīgi negribās.. Tāpēc cenšos neiet iekšā, lai to gribuli nekustinātu, līdz nonākšu līdz tādam prāta stāvoklim, kad vienkārši vairāk negribēsies 🙂

        Balsošana ar naudiņām darbojas tikai tad, ja ir nauda, ar ko balsot, un veikals, kurā balsot. Mazāk priviliģētiem ļaudīm ir grūti nopirkt dārgo, bet kvalitatīvo/videi draudzīgo preci, it īpaši ja lētā un ierastā stāv plauktā acu augstumā. Tas tā – komentārs par to, ka zero waste ir lieliska ideja, bet ne visiem pieejama un savā ziņā pat privilēģija. Bet katrs lai dara pēc iespējām!

        Vēl gribēju piebilst, ka nav jau tādu lietu, kas būtu “par velti”. Kāds par to noteikti ir samaksājis – cits cilvēks ar savu naudu vai daba/vide ar resursiem.

        Un par sajūtām pret gaļu/zivīm – ja to izsvītro no ēdienkartes un vairs neēd, tad var beidzot tā kārtīgi ieskatīties acīs pusdienu šķīvim:)

        Daudzi čīkst, ka nav naudas labām, kvalitatīvām lietām, tai skaitā pārtikai, bet paši pērk burbuļūdeņus, čipsus, mistiskus saldumus, kaudzēm baltmaizes, cigaretes un citus s.., kas nudien nav nepieciešami. Turklāt, lietojot šos mistiskos izstrādājumus, bojā veselību un “ietaupīto” naudu atstāj aptiekā. Jau vairākus gadus par šo tēmu cīnos ar pavecākiem, sev tuviem cilvēkiem, bet nespēju ieborēt pat ar personīgo paraugu.

        Tā kā komentārs ir uzrakstīts tā, pa paragrāfiem, mēģināšu arī tā atbildēt 🙂
        Par naudiņām nebūs īsti tiesa. Es nerunāju par eko bio produktiem smalkos veikalos, jo tie visi ir ietīti skaistā plastmasas maisiņā vai paciņā, es runāju par tirgu, kur lielākā daļa produktu ir lētāki par veikalā nopērkamo. Mēs ar vīru, kopš esam uzsākuši šo ceļu, esam ietaup’juši 40% no pārtikā iztērētās naudas, un tas ir neiespringstot, sev neko neliedzot! Ja mēs gribētu ietaupīt, mierīgi varētu procentu palielināt līdz pat 50-60%.
        Arī humpalās un second-hand veikalos viss ir daudz lētāks par parastajiem veikaliem. Ja seko principam – atsakās>samazina>aizņemās>pērk lietotu, kas ir arī Zero Waste pamatā, patiesībā naudu sanāk ietaupīt oj-oj-oj. Problēma ir tajā, ka pat cilvēki, kuriem ienākumu nav tik daudz, vēlas skriet pakaļ pasaules smalkumiem un pērk tās lietas! Dodas uz Zārām un Lindexiem un pa savu mazo naudu pērk tās mantas. Tā ir tā lielā problēma!

        Es patiešām šajā sarunā varētu ieiet vēl dziļāk, jo ticu, ka Zero Waste nav tā, kā smalki bio produkti, bet gan pieejams koncepts visiem ienākumu līmeņiem 🙂

        Daļēji nepiekrītu. Ir lietas, kas zero waste ir dārgākas, bet daudzi principi tieši ļauj ietaupīt. Vecu t-kreklu par auduma maisiņu un katru reizi veikalā ietaupās daži centi par maisiņu. Nopirkt citronu nevis limonādi vai ūdeni ar garšu, kafiju vai ūdeni ņemt krūzē/pudelē no mājām. Lietots apģērbs pret jaunu.
        Kas kuram tuvāks un vajadzīgāks.

        Par gaļu runājot, viens ir ētika un mīlestība pret dzīvniekiem par ko var domāt. Bet otrs ir tas, cik nēēnormāli daudz resursus ir jāpatērā, lai tas 1 kg gaļas nonāktu līdz galdam. Arī tad, ja gaļa nāk no vietējā zemnieka. Cik lopiņš ir apēdis barību (kas arī ir audzēta (uzarts lauks, iesēts, nopļauts .. n-tās reizes traktora braucienu), cik izdzēris ūdeni, cik to visu izlaidis caur savu organismu (kur šis gala produkts ir nonācis), došanās uz kautuvi (visbiežāk atrodas labā attālumā no fermas), nokaušana un pārstrādes process, kas atkal prasa milzīgus resursus (daudz ūdens, elektrības) un tad ceļš no turienes līdz veikala plauktam. Īsie termiņi.. kas zināt paši pie kā noved. Iespējams, ka kaut ko pat izlaidu. Te pat pārliecinātiem gaļēdājiem ir viela pārdomām, ja rūp vide un tās mazāka ietekme.

        Ne visiem patīk šī opcija, bet es iepērkos humpalās un arī apnikušās drēbes nesu uz Otro Elpu. Ja neskaita veļu, zeķes, legingus, tad viss no humpalām. Kā saku – ticība neļauj parastajos veikalos iepirkties. Mūsdienās humpalās var nopirkt lieliskas lietas, it īpaši, ja gribas izmantot “nepietiek naudas” argumentus. Un nav jāuztraucas par apnikušām kleitām.
        Par gaļu arī ļoti piekrītu. Tas jau vispār dzīvnieku valsts produktu izcelsmi kopumā. Olas un piens arī nāk no ļoti nežēlīgiem apstākļiem, nav jau vairs lauku vistiņu variants. Ēdu pēc iespējas mazāk, bet ja ēdu, atceros, kā tas ir nonācis līdz manam šķīvim.

        Nu, super! 🙂 Šodien dokumentēju savus atradumus Instagram Stories, lai parādītu, ko var atrast tajās humpalās. Un bija tāādas pērles! 🙂

        ah, cik sen jau meklēju kādus modernus ieteikumus par Rīgas labākajām humpalām. Varbūt vari padalīties?

        Es aizgāju uz Kilomax uz Brīvības ielas un atgriezos ar 7kg drēbju 😀 tur arī pārdod apavus uz svara un it kā pilnīgi jaunas, kvalitatīvas kurpes man izmaksāja zem 6EUR… tagad iepirkties neiešu vismaz gadu 🙂 Tur ir kolosāla izvēle, pavadīju 3h rokoties pēc pērlēm…neviens apģērba gabals neatkārtojas, vai tas nav iedvesmojoši? Nemaz kā brendu veikali, kur pārdod čupām vienādu drēbju un mēs lielākoties maksājam par smuko skatlogu un gaisā izsmidzinātajām smaržām…

        Humpalas ir brīnišķīga vieta, kur iegādāties lētākas un bieži vien baigi foršās drēbes, bet jābūt uzmanīgiem arī tur. Bieži vien nopērkam lietas, jo ir baigi lēti, bet kas līdz galam īsti nevalkāsies 🙂 Ja veikalā jāpārprasa sev trīsreiz, vai vilkšu, tad humpalās vajadzētu jautāt vismaz piecas 😉

        Starp citu, kapsulas un nekapsulas garderobēm man patīk http://www.theviviennefiles.com. Viņa daudz un interesanti veido nelielas, bet daudzpusīgas garderobes, manai gaumei gan par maz kleitu, bet idejas noder.

        O, super, paldies par ieteikumu 🙂

        Hāunem viens no lielākajiem mīnusiem, par kuru cilvēki netiek informēti, ir viņu Concious kolekcija. Tā tiek radīta no tiem apģērbiem, kurus cilvēki atnes-ziedo, saņemot 15% atlaižu kuponu vienai precei. Āķis, šajā un tik pat iespaidīgajā biedrā Zara/Apranga un co, ir, ka pārstrādāšanas un itkā ilgtspējīgās domāšanas rezultātā šo kompāniju radītais piesārņojums ir ļoti sāpīgs.
        https://youtu.be/SlwYq7t0ctw
        Atdodiet drēbes cilvēkiem, nevis kompānijām un arī pērciet tās no cilvēkiem.
        P.s. es ticu, ka šis šī brīža zerro waste bums ievibrēs daļu domāt citādi.
        P.p.s. Rimi pārdevējas aizvien ir ļoti dusmīgais, ja dārzeņus neielieku maisiņā. Saka, ka mans eko traucē normāliem cilvēkiem iepirkties. ?

        Esmu dzirdējusi vēl, ka viņi pārdod tās mantas, kas vēl ir lietojamas, nopelnot par to naudiņu. Es daru tā – to, kas ir valkājams, aizvedu uz vecmāmiņas baznīcu cilvēkiem, kuriem tās lietas var patiešām noderēt, bet to, kas ir galīgi caurumains un briesmīgs – uz šķirošanu 🙂

        Tās matas viņi noteikti nepārdod, vismaz ne Latvijā, šajos veikalos. Viss tiek vests prom uz Poliju, plastmasas maisā un tad vēl vienā, lielākā plastamas maisā. ?
        Kur tie nonāk tālāk..

        Paldies par rakstu! Ir daudz ko domāt vēl un vēl, un vēl vairāk ko mainīt savos paradumos 🙂 Gribēju padalīties par plastmasas maisiņiem. Ļoti bieži apzināti atsakos no tiem veikalos. Protams, vieglāk ir atteikties, ja tas ir par maksu. Kā, piemēram, Rozes grāmatnīcā – man tā patīk, kad katru reizi, kad norēķinos par pirkumu, man pārdevēja jautā – ”Vai vēlaties MAKSAS maisiņu?” Lai arī tie ir tikai daži santīmi, tomēr tieši šis jautājums par maisiņu liek uz mirkli apstāties un padomāt, vai tiešām to vajag?
        Joprojām lielāko pārtikas iepirkšanos veicu Rimi, kaut vai tā iemesla dēļ, ka tur viss vienuviet, jo tas būtiski ietekmē manu laiku. Bet ticu, ka var būt savādāk, un ka daudz ko varu mainīt, tikai jāizdomā – kā 🙂 Ko gribēju teikt? Ka veicu eksperimentu – pie augļu un dārzeņu sadaļas, kur par brīvu pieejamiem maisiņi ir pieejami ruļļos, apzināti neizvēlējos tos, (ja tie ir, piemēram, 2 citroni, gurķis utt.) Kas notiek pie kases? Pārdevēja skaitot manu preci, to glīti ņem un ieliek katru savā maisiņā. Protams, es varu tajā brīdī atteikties no tā (un tā arī cenšos darīt), bet jautājums ir par to, ka visticamāk pārdevējai ir pienākums tā visu sapakot, jo visticamāk tas ir kā veikals sevi grib prezentēt un nodot ziņu, ka rūpējas par saviem klientiem utt. Kā lai maina šo? Tas tāds retorisks jautājums. 🙂 Tāpat arī vietējā tirgū, uz kuru dodos ar savu auduma maisu – praktiski visur tiek sniegti pretim plastmasas maisiņi – lai varētu ielasīt gurķus, ābolus utt. Tā ir visticamāk vieglāk nosvērt, jo maisiņš nesver neko. Un tad var ātrāk un efektīvāk apkalpot vairāk klientus. Te ir ko padomāt 🙂 Vēlreiz paldies, ka dalies. Ar interesi lasu un esmu gatava piedalīties…pamazām!

        Es jau vairāk kā 5 gadus Rimi iztieku bez mazajiem plastmasas maisiņiem, kad pērku dārzeņus, augļus. Vienkārši salieku grozā/ratos un pēc tam krāmēju uz letes. Gadījumi ar kasieriem bijuši dažādi, bet kopsummā viņi akceptē šādu paradumu. Pēc tam iekšā audumu maisos, somās un mājās prom. Lielo plastmasas maisu dažreiz paņemam un izmantojam miskastei, kā jau daudzi citi arī dara. Reizēm trakāka cīņa ar plastmasas maisiņiem ir ar radinieku tantēm laukos, kuras par visu varu grib katru burciņu, katru kartupeli ielikt plastmasā, jo var taču izlīt, sabirt, saplīst… Tad, nu, jāķerās pie skaidrošanas darba. Un nevajag piekrist “mīļā miera” labad nekādā gadījumā.

        Uzreiz ķeršos klāt atbildēm. Ja šo grib ieviest ikdienā, tad ir jāiemācās tāds uzstājīgs nē. Es bieži vien visu to, kas ielikts maisiņos, izpakoju un pasniedzu atpakaļ maisiņus, pasakot, ka es lūdzu, lai maisiņos iepirkumu neliek 🙂 Vienmēr cenšos būt smaidīga un to izdarīt pozitīvā veidā, nemācos un nebarot nevienu. Tirgū ir tieši tas pats. Kad pieej pie stenda, nesāc ar tekstu, ko gribētu nopirkt, bet sāc ar to, ka maisiņu nevajadzēs. Tā darām mēs. Pieeju pie dārzeņiem, pārdevēja sniedz maisiņu, es pasaku, ka man to nevajadzēs (dažreiz vairākas reizes) un krāmēju visu savos maisos. Tas, vai produkts ir mūsu maisā vai viņu plastmasas, neko īsti nemaina apkalpošanā. Ja maisiņš sver vairāk kā plastmasas maiss, vienkārši ir jāapzinās, ka būs jāsamaksā par pāris centiem vairāk kā parasti. Mani tas neattur, tāpēc parasti pasaku pārdevējām, ka nekas, ka maiss smags, pati piemaksāšu, bet plastmasas maisu neņemšu 🙂 Man patīk, kā Bea Johnson vienā TED sarunā teica – dariet to tā, kā tā būtu jūsu miljonā reize. Tā, it kā tas būtu pavisam normāli. Neskatieties pārdevējam acīs un prasiet savu prasāmo 🙂 Tas ļoti noder, ja negribas noarboties ar skaidrošanos.
        Bet kopumā ir tā – jo vairāk cilvēku dosies uz veikaliem un tirgu ar saviem maisiņiem, jo normālāk tas šķitīs un jo mazāk jautājumu būs par plastmasas maisiem! 😉

        Taisnība! Bieži pieķeru sevi pie domas, ka maisiņi ”iekrīt” pie manis, kad esmu steidzīga un negribas skaidroties. Un smaids noteikti palīdzēs, jo nevienam jau nepatīk, ja māca 🙂 Un par tirgu – jā, pat neiedomājos, ka es jau esmu tā, kas pavisam nedaudz piemaksās par sava maisa smagumu, līdz ar to tas ir labs risinājums. Paldies 🙂

        Mēs ar plānoto ēdienkarti esam atbrīvojušies no tā iepirkšanās stresa un steigas. Aizbraucam vienreiz, esam sagatavojuši visu līdzi, pēc saraksta iepērkamies un braucam mājās. Ja ir interese, paskaties tos divus ierakstus, kas ir ielikti par ēdienreižu plānošanu 🙂

        Paldies! 🙂

        Paldies par burvīgo blogu! Jau labu laiku lasu līdzīga satura ārzemju blogus un ļoti priecājos, ka nu varu lasīt arī “vietējo ražojumu”. Vēlu daudz iedvesmas iedvesmot! 🙂

        Mīļš, mīļš paldies! 🙂

        Pirms vairāk kā gada sāku “investēt” dažos, bet ļoti kvalitatīvos apģērbos. Pirmkārt, lieliska pašsajūta, jo nevelku lētu sintētiku. Otrkārt, šie apģērbi ilgāk izskatās labi. Treškārt – tas varbūt ir mīnusiņš – ir pagājis vairāk kā gads, bet visas dažas kleitas kā jaunas, mazlietiņ ir apnikušas. Bet, ja distancējas no apnikuma sajūtas, investīcija ir ļoti labs piegājiens. Jā, tas izmaksāja dārgāk sākumā, bet valkājas ilgāk, un pati jūtos labāk.

        Atkarībā no fasona un auduma kleitas var vilkt kā kleitas (vienas vai ar jaku), kā sarafānus (ar blūzi vai topu apakšā), kā svārkus (džemperis, blūze pa virsu), tunikas (ar biksēm vai legingiem), blūzes/krekliņus (visdrīzāk ar svārkiem, jo diez vai biksēs ielīdīs).
        Un tad vēl šalles, jostas u.c. aksesuāri.

        Ja kaut kas apnīk, var mēģinātos to uzčubināt ar aksesuāriem un citām lietām. Man ir tāda tendence, ka vienā mirklī klietām pāri velku kreklus un džemperus, kas tās kleitas padara arī par svārkiem 🙂

        prieks, ka vidējam standarta latvietim izskaidroji ļoti vienkāršā veidā par cenu atšķirību starp zīmolu apģērbiem un “10 euro variantiem”,patika definējums ” investīcija” tā patiešām arī ir.

        Paldies 🙂 Es visu laiku cenšos atrast visus iespējamos veidus, lai izskaidrotu savu domu. Tā, lai vairāk cilvēkiem par mani ir saprotams 🙂

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *