ATPAKAĻ
        MENU

        Mums ar Andi ir bijusi tā laime izblandīties pa pasauli. Esam gan mācījušies, gan vienkārši padzīvojuši, gan ceļojuši ārpus Latvijas, kas mums ir iedevis tieši to skata punktu, no kurienes lūkojamies tagad. Es ticu, ka viss, kas ar mums notiek, veido mūs par tādām personībām, kādas esam, un esmu pateicīga, ka mūsu pieredze ir izveidojusi mūs tādus. Katra vieta mums ir iedevusi kaut ko īpašu, kas ļāvis nonākt tur, kur esam tagad, un darīt to, ko darām šeit. Pēc vairāk kā četriem gadiem pasaulē, mums ir savi spēcīgie iemesli, kāpēc nekur vairāk neskrienam. Nu, patīk mums šeit Latvijā, un šajā rakstā tad par to kāpēc.

         

        ANDA MINI BIO

        Latvija • Gads Čīlē pusaudža gados • Mācības Amsterdamā • Apmaiņas programma Honkongā • Izceļošanās pa Taizemi, Vjetnamu, Kambodžu un Mjanmu • Mācību pabeigšana Amsterdamā • Pāris laiski mēneši Itālijā • Atgriešanās Latvijā

        LAURAS MINI BIO

        Latvija • Mācības Amsterdamā • Apmaiņas programma Melburnā • Izceļošanās pa Indonēziju, Kambodžu, Mjanmu • Mācību pabeigšana Amsterdamā • Pāris laiski mēneši Itālijā • Atgriešanās Latvijā

         

        ● PIEDERĪBA ●

        Viens no spēcīgākajiem iemesliem, kāpēc mīlam būt Latvijā, ir piederības sajūta. Manuprāt, vietā ir jānodzivo patiešām ilgs laiks, lai justos piederīgs tai. Lai justos, ka to vietu saproti un tā vieta saprot tevi. Mums ar vairāk kā trīs gadiem Nīderlandē nepietika, lai sajustos kā savējie. Mēs jutāmies forši, pieņemti un mazliet kā daļa no visa, bet TO sajūtu tomēr nenoķērām. Lielu lomu noteikti spēlēja, ka aizbraucām uz turieni studēt, kā arī tas, ka mēs bijām divi ārzemnieki, kas aizbrauca kopā. Pavisam citādi būtu, ja aizbrauktu vieni un katrs ieprecētos vietējās ģimenēs. Tad piederības sajūtu noteikti var noķert. Bet ir kaut kas, kas mums visiem, uzaugot vienā vietā, ir kopīgs – bērnība un atmiņas. Tie, kas uzauguši vienā laikā, lielākoties ir lasījuši tās pašas pasakas, piedzīvojuši tās pašas rotaļlietas un tos pašus klases jociņus. Un kā man viena paziņa teica (viņa apprecējās ar nīderlandieti, un viņiem ir bērniņš), tas ir kaut kas, kas nebūs kopīgs ārzemniekam ar citu valsti. Jo citās vietās taču bija pavisam citādi.

        Mēs esam padzīvojuši ļoti dažādās valstīs, un katrā valstī tā vēstures un kulturālā sajūta par lietām patiešām ir citāda. Vislielākais “kultūršoks”, ko esmu piedzīvojusi nav nabadzīgā, kara skartā valstī, bet gan Honkongā. Tur es sapratu, ka cilvēki vienkārši domā citādāk. To nevar izskaidrot, bet domāšanas modelis ir pavisam cits un svešs, un paietu patiešām ilgs laiks, kamēr tu to sajūti līdz vīlītei sevī. Latvijā, savukārt, mums viss ir pazīstams, saprotams un līdzīgi sajūtams. Nē, mēs nevairāmies no pielāgošanās un citu valstu iepazīšanas, mēs vienkārši esam sajutuši, ka nekur neesam bijuši tik ļoti savējie. Un tā piederības sajūta mums nozīmē ārkārtīgi daudz.

         

        ● DABA ●

        Ir vēl kaut kas, ko pazīstam no dzimšanas, un tā ir daba. Tajā ir kaut kas tik maģisks, ka pat visskaistākais Indonēzijas ūdenskritums nevar iedot to īsto sajūtu kā priežu mežs. Nesaprotiet mani nepareizi, jo arī mums aizraujas elpa kalnos, pie okeāniem un skatiem uz tūkstoš gadu vecām vecpilsētām, bet savas valsts dabā ir kaut kāda sajūta, ko nevar aizstāt un izskaidrot. Pēc vairākiem gadiem ārpus Latvijas, sapratu, ka man pietrūkst tās sezonu maiņas, meža pastaigas un sēņošanas. Mēs, latvieši, esam vēl tik ļoti pietuvināti dabai, ka tas ir tik ārkārtīgi skaisti! Ir citas daudz attīstītākas valstis, bet tas meža, ezera un jūras tuvums, kas mums ir te, ir kaut kas ekskluzīvs.

        Daba šeit ir gana vientuļa, gana neskarta, ka varam to izbaudīt kā īstu. Kur vēl var aiziet uz jūru pastaigāt un visas dienas garumā nesatikt nevienu cilvēku? Zinu, zinu, ka arī citur tā ir, bet mums tā šķiet pilnīga norma. Ja aizej uz mežu un pretī nāk kāds cits sēņotājs, pilnīgi šķiet, ka viņš ir ieklejojis tavā pagalmā. Tā mēs izjūtam savu dabu un piederību tai. Mums te tas viss ir rokas stiepiena attālumā, tik jādodas un jābauda.

         

        ● CILVĒKU TĪKLS ●

        Šis laikam būs raksturīgs visām mazajām valstīm, bet tā sajūta, ka varētu pēc nedēļas “tikt” kaut pie prezidenta, ir forša. Mūsu nav tik daudz, tāpēc cilvēki ir cieši saistīti. Un, satiekot kādu ārzemēs, parasti var savilkt vismaz vienu paziņu, kas attāli jūs vieno. Šis cilvēku tīkls ir ļoti noderīgs daudzās situācijās, un mēs to arī izmantojam. Tādā veidā var sarunāt kādu biznesa tikšanos vai tikt pie cilvēkiem, kurus vajag satikt. Mūsu tīkls mums ir ļoti palīdzējis, lai šis blogs būtu tāds un tik lasīts, kāds tas ir. Tādā veidā mēs uzsākām rīkot lekcijas, braukt uz skolām un organizācijām, un plānojam attīstīties vēl uz priekšu, jo tīkls ir pilns ar savējiem. Es nezinu, cik ilgi ir vajadzīgs nodzīvot citā valstī, lai to tīklu šādi uzbūvētu. Tur nav ne bērnudārza biedri, ne skolas čomi, ne pirmā darba kolēģi, kas var būt noderīgi (un tu vari būt noderīgs viņiem) kādā situācijā.

        Kad ielikām sludinājumu par vēlmi pārvākties uz Cēsīm, mājokļa meklējumos pieslēdzās Cēsu mērs. Tas bija tāds klikšķis, ka visi te ir rokas stiepiena attālumā. Ka, ja mums vajadzēs, mēs noteikti varēsim viņu satikt un visu izrunāt. Tāpat ir ar visiem “svarīgajiem” un mazāk svarīgiem cilvēkiem, jo ilgus gadus veidotais tīkls ir izpleties pa visu Latviju.

         

        x x x

         

        Šie noteikti nav vienīgie iemesli, kāpēc tā priecājamies būt te, Latvijā. Ģimenes tuvums un sajūta, ka visi tepat aiz stūra vien ir, ir nomierinoša. Un draugi, kuri piebrauc uz pēcpusdienas tēju tāpat vien. Un attālumi no vienas pilsētas uz otru, ko var veikt kaut tūlīt. Un vēl visa kā tik daudz! Mūsu pasaules pieredze ir darījusi mūs bagātākus, bet ļoti priecājamies, ka to pieredzi varam ieguldīt šeit. Savā valstī, savā vidē, savā mazajā pasaulītē.

        Padalies arī ar savu sajūtu par mūsu zemi, par dzīvi šeit un pozitīvo, ko izjūti *. Radīsim to foršo sajūtu kopā ❤️

        *šajā reizē gan laipni lūgšu negatīvo un neforšo sajūtu paturēt pie sevis. Tā, lai pozitīvais aug augumā.

         

        Bilde: Lauma Kalniņa 

        15 COMMENTS

        Tik forši ir lasīt šādu ierakstu! Riktīgi priecājos par jums :). Arī man ir sanācis nedaudz paplašināt redzes loku ārpus LV robežām, bet kāda vilkme vienmēr velk uz mājām. Un es TIK ļoti priecājos dzīvot savā zemē un runāt savā valodā! 🙂 Sava valoda – tieši tas man šķiet visvairāk pietrūka dzīvojot ārpus LV..

        Paldies par šo ierakstu!
        Arī mums piederības sajūta mītnes valstī ir ārkārtīgi svarīga. Šogad pat atvaļinājumu pavadījām Latvijā – uz nedēļu aizbraucām padzīvot no Rīgas uz Liepāju 🙂 Un tas bija tik forši – ka esi jaunā vietā un tomēr vari justies kā mājās, kā savējais! Par Latviju! ✌

        Paldies, ka padalījies 🙂

        Paldies, par jauko rakstu. Mēs jau 8 gadus esam prom no Latvijas un atpakaļ velk arvien mazāk, lai gan pilnīgi piekrītu rakstā minētajiem punktiem un iemesliem. Mums laikam šajā dzīves posmā komforts un ekonomiskā stabilitāte ir svarīgāki un īsti nebijām jutušies iederīgi pirms tam tādā līmenī, lai pārmaiņas būtu bijušas grūtas. Pieļauju, ka mums nostaļģiju mazina arī tas, ka esam izveidojuši labu vietējo latviešu tīklu un man visi tuvākie draugi pat ārzemēs ir latvieši. 18. novembris ir labs iemesls savākties kopā un nosvinēt kopā būšanu. Savas saknes mēs neesam aizmirsuši un kā tādi krustneši apgaismojam cilvēkus par to, kur ir Latvija un kādas mums foršas tradīcijas (tikai bez viduslaiku vardarbības). Katram sava vieta un misija ☺️
        Turpiniet mūs iedvesmot arī turpmāk. Paldies.

        Tieši tā! Ne visiem kaut kur ir jābrauc un ne visiem ir jābūt te uz vietas 🙂 Mēs katrs izvēlamies savu ceļu, tik galvenais, lai tajā visā ir prieks un laime. Lai izdodas!

        Paldies, Laura, par jauko ierakstu! Jau 10 gadus dzīvoju ārpus Latvijas, bet noteikti atgriezīšos. Priecīgus svētkus!

        Lasu pēcsvētkos un priecājos 🙂 Lai izdodas!

        Pirms dažiem gadiem biju aiz okeāna strādāt par auklīti. Darbs nebija viegls, pienākumi bij daudz, bet patīkams. Slodze bija milzīga, jo īpaši grūti bija tādēļ, ka laika joslas nesakrita ar mājās palicējiem. Ne vienmēr varēja pārmīt vārdu ar kādu no savējiem, kad bij vēlme un nepieciešamība. Ilgi nebiju prom- kādus 4 mēnešus, bet ar to man pietika. Pietika, lai saprastu, ka nevēlos dzīvot prom no savējiem. Viena tālumā- ne par ko! Nekad neaizmirsīšu to agrā pavasara lietus smaržu Rīgas lidostā, to svaigumu un laimes asaru kamolu kaklā! Laimes sajūta un sajūta, ka viss tepat! Viss tik mazs un mīļš!

        Pirms kāda laika 3.5 gadus nodzīvoju Londonā, uz kurieni mani nosūtīja mana darbavieta. Sākumā bija fantastiska sajūta atrasties tādā miljonu pilsētā. Taču tā kā tur biju viena, bet visa ģimene palika Latvijā, pēc 3 gadiem tik ļoti sāka gribēties atpakaļ… Zināju, ka mans laiks Londonā ir terminēts, un tas bija viegli, jo bezmaz dienas varēju skaitīt līdz braukšanai atpakaļ 🙂 Atceros, kā Londonas latviešu koris, gatavojoties Dziesmu svētkiem, dziedāja Dvēseles dziesmu, un man vnk plūda asaras pāri vaigiem. Tik stipru vēlmi atgriezties nebiju jutusi nekad!

        Man arī ir bijušas asaras acīs, kad sailgojāmies. Tas viss ir tik patiesi! ❤️

        Latvijā viena no fantastiskājām lietām ir iespēja būt vienam – jo mūsu ir maz, bet zemes, meži un citi dabas brīnumi daudz! Un tiem, kas vēlas, var dzīvot dabai tuvumā tikai pārdesmit km attālumā no galvaspilsēta! 35 min laikā no kārtīgiem laukiem nokļūt lielpilsētā, daudz tādu vietu nav! Un mums ir 4 gadalaiki, nav indīgu zvēru, dabas katastrofu utt! Vārdu sakot, dzīvo un priecājies!

        Piekrītu visam tevis teiktajam :))

        Ari mana ģimene iet uz to lai pec 7 gadu prombūtnes uz Latvijas simtgadi atgrieztos majas. Kaut kopuma siet ir labi,ir draugi un labi darbi,vienalga esam “ciemini”,un ta pa īstam varam ar pilnu kruti elpot Latvija un but mes pasi kādi esam. Un tagad,kad ir bērni ta sajuta tikai paspilgtinās,Mes gribam,lai vini redz to pasu un elpo un piedzīvo to pasu,ko mes. Neesam naivi un zinām,ka bus jastrada divtik vairak un jāizaudzē biezāka ada,bet tas nestāv pretī,ka vari dzīvot sava dzimtene:) Paldies

        Par finansēm traki nevajag uztraukties, jo arī te var ļoti forši un labi dzīvot. Tik te ir jāštuko un jādarbojas. Ja pret to nekā nav, tad mierīgi var dzīvot cepuri kuldami :))

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *