Es beidzot esmu atsākusi lasīt, un esmu iegājusi azartā! Pēdējo mēnešu laikā esmu izlasījusi 7 grāmatas, no kurām dažas bija izcilas, dažas viegli izraujamas, bet divas es pabeidzu lasīt, jo vienkārši biju tās nopirkusi. Padalīšos ar 5 labākajām, kas mani ir aizrāvušas, saraudinājušas, sasmīdinājušas un ļoti likušas padomāt. Grāmatas nav saliktas pēc patikšanas, jo to būtu grūti izdarīt, jo visas man kaut kādā veidā bijušas īpašas. Saliku arī savu Goodreads kontu, kurā atzīmēju pēdējās izlasītās grāmatas un manu to-read garo sarakstu. Varbūt noder.
P.S. – mēs februāri esam pasludinājuši par grāmatu lasīšanas mēnesi ar #gramatasiedvesmo. Aktīvāk visi lasām un dalāmies ar izlasīto. Bet pats svarīgākais – iedvesmosim citus izlasīt kādu grāmatu, kas pašam bijusi īpaša.
When breath becomes air // Paul Kalanihi
Neatceros pēdējo reizi, kad biju raudājusi, lasot grāmatu. Šīs grāmatas beigās raudāju pilnā balsī, jo tā bij tik laba, tik īsta! Stāsts ir par vīrieti, kurš slimo ar vēzi, kurš ir mediķis un kurš ļoti skaisti māk rakstīt. Viņš dalās ar savām sajūtām un pārdomām savas slimošanas laikā, un to ir izdarījis ļoti īsti. Man šī grāmata bija īpaša ar to, ka caur to mazliet sapratu, kā jutās mana vīramāte, kura slimoja ar vēzi.
Grāmata mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem, jo stāsts ir īsts, autobiogrāfisks. Tā iedeva svaigu perspektīvu, kā paskatīties uz savu dzīvi, laiku un kur to laiku pavadām. Un to, cik patiesībā grūti ir izlemt, ko tad ar savu dzīvi gribas darīt.
Fleishmann is in trouble // Taffy Brodesser-Akner
Novele, kuru nevarēju nolikt nost. Stāsts par vīrieti, kurš piedzīvo “pusmūža krīzi” un ir nesen izšķīries no sievas. Viņam ir pāri pa 40, un viņa seksa dzīve jož uz pilnu jaudu. Grāmata bija gan smieklīga, gan iedeva pārdomas, bet visvairāk mani nošokēja vienā grāmatas vietā esošais pagrieziens – negaidīts un salīdzinoši dīvains.
Patiešām labi uzrakstīta, un ieteiktu palasīt tiem, kas grib labu, izklaidējošu literatūru pirms gulētiešanas.
Daisy Jones & The Six // Taylor Jenkins Reid
Satriecoša lasāmviela. Aizraujoša, dokumentējoša (tā laika stāsti, bet tā nav īsta dokumentācija) un ļoti piepildīta ar cilvēcīgo, jo stāsts ir par slavenu rokgrupu 1970.gados. Tajā dokumentēts viss – sekss, narkotikas, nodevība, attiecības, drāma – viss, ko varētu iedomāties par tā laika rokgrupu. Es ļoti ilgu laiku ticēju, ka stāsts ir īsts. Tik laba ir šī grāmata.
Tai ir interesants formāts, un tas grāmatu arī izceļ. Tā ir uzrakstīta interviju formātā, kur visi grupas dalībnieki dalās par un ap notikumiem. Man šī grāmata atvēra acis, cik ļoti dažādi mēs atceramies notikumus, kas manā prātā ir pavēris jaunu domu gājienu – mēs savām atmiņām īsti nevaram uzticēties. Grāmatā tas ir ļoti spēcīgi sajūtams. Iesākumā vajadzēja ieskrieties, bet vēlāk nevarēju grāmatu nolikt nost.
Laikam viena no pārsteidzošākām grāmatām. Tas ir autobiogrāfisks stāsts par sievieti, kura nāk no ekstrēmas mormoņu ģimenes, un viņa grāmatā atklāti izklāsta savu bērnību un jaunību. Dikti dziļi negribas iet, jo negribas atņemt lasīšanas prieku, bet man šī grāmata galvā stāv jau vairākus mēnešus.
Vislielākā pārdoma – mums ir ļoti grūti no sevis dabūt ārā to, ko esam saņēmuši bērnībā kā patiesību. Pat tad, ja esi izglītots un gudrs, un vēlies spert soļus. Ļoti iesaku!
Es smējos līdz asarām. Smējos mājās, smējos vilcienā, smējos nekautrējoties. Šobrīd lasu citu viņa grāmatu, bet jāsaka, kā šī tomēr ir labāka. Mazi stāstiņi no rakstieka dzīves ar ļoti lielu patiesuma un humora devu. Viņš, cik es saprotu, šajā grāmatā ir īpaši atklāts, jo apraksta attiecības savā ģimenē. Daudz padomājamā, bet ļoti daudz uzjautrinošā.
Viegla, forša grāmata mierīgam vakaram.
Šīs visas noteikti nav grāmatas, kuras pilnībā mainījušas manu dzīvi, bet katrai tomēr ir bijis kaut kāds nospiedums manā dzīvē. Katra ir atvērusi un atstājusi manā prātā jaunu domiņu, kuru viļāju, pētu tālāk un izdiskutēju ar apkārtējiem.
Kādas ir tava pēdējā laika labākā grāmatas, kuras izlasītas?
Un starp citu – iedvesmai uz latviešu autoriem – Martas Seleckas un Terzena raidījums “Literatūre”. Mūsdienu latviešu autori ved pa senāku latviešu autoru takām, un tas viss VFSfilms estētikā. Bauda
Man laikam pēdējo gadu mīļākās kopumā ir bijušas ar biogrāfisku piesitienu – var just to cilvēka dzīves īstumu, ko grūti autoram radīt.
Visvismīļākā Patti Smith – Just Kids. Par viņas mākslinieces ceļa sākumu NY, mīlestību un draudzību, kas nozīmīga cauri dzīvei. Vispār bauda lasīt mākslinieku atmiņas, jo viņi parasti tomēr māk arī rakstīt.
Šobrīd lasu Marina Abramovic – Walk Through Walls. Grūti nolikt malā, liekas arī būs starp mīļākajām. Ar viņas bērnības un jaunības vidi viegli asociēties, līdzīga kā mūsu vecākiem. Un tam paralēli viņas personība, darbi un pilnīgi traki notikumi.
Vēl man ļoti tuva bija Swans: Sacrifice And Transcendence, bet par to nezinu, vai būtu interesanti cilvēkiem, kas nav pazīstami ar viņu mūziku. Par grupu, kas noteiktās aprindās ir leģendāra un viņu centrālo spēku Michael Gira. Viņš ir cilvēks, kas mūzikai nodevies pilnībā, un klausītājs to nevar nejust – aptuveni tāds arī dzīves stāsts.
Un arī Boba Dilana “Hronikas” bija diezgan ok.
Tev ir kāda aplikācija grāmatu lasīšanai? Vai pērc fiziskas grāmatas? Padalies, lūdzu, kur un kā tiec pie grāmatām 🙂 Paldies!
Lasu tikai latviski, pārsvarā latviešu autoru darbus. Latviešu valoda ir tik skaista un vairākiem autoriem vārdu krājums ir tik bagātīg! Sajūtu baudu lasot un atklājot, kā autors spēj virknēt vārdus un, savu garadarbu pasniegt kā saldēdienu. Mani favorīti ir Inga Gaile, Nora Ikstena, Gundega Repše. Ingas Gailes “Mātes piens” un ikviens autores dzejas krājums ir atkal un atkal pārlasāms. Mmmm!
“Mātes piens” gan ir N.Ikstenas nevis I.Gailes darbs, bet ļoti patika un ļoti iesaku:)
Ja patika “Mātes piens”, domāju, ka patiks arī somu rakstnieka Tommi Kinnunena “Četru ceļu krustojums”. Esmu pusē un ļoti izgaršoju gan kvalitatīvo tulkojumu latviski, gan pašu sižetu un personāžu raksturus.
Tu mani ieintriģēji ar valodas garšu. Nākamo palasīšu latviešu valodā, paldies 🙂
Un pie garšīgas valodas nevaru nepieminēt Margaretas Madzantīni “Nekusties”. Gan valoda, gan tas, ka tik banālais sižets tiek tik cilvēcīgi pasniegts. Pie tam tas ir vīrieša stāsts, bet autore ir sieviete. Devos ceļojumā uz Itāliju un šo ņēmu līdzi, jo autore itāliete. 🙂 pēc šīs izlasīju “Mans vectēvs bija ķiršu koks”, kas ir citas itāļu autores darbs. Un tagad sāku poļu rakstnieka Višņevska “Bikini”.
No tevis pieminētām esmu izlasījusi “Mans vectēvs bija ķiršu koks”, un tik, tik skaista! 🖤
Mets Heigs, Piezimes par nervozu planetu.
Laura Vinkgradova, Izelpas.
+ viens labs, bet sieviesu romans, plus viena gramata – profesionala literatura.
Sogad meginu izlasit nedela vienu gramatu, janvari izdevas. 🙂
Sobrid, kad biju lukojusies pec ieteikumiem, nonacu lidz gramatai Izturiba, ko sarakstijis A. Lansings, balstita uz patiesiem polaras ekspedicijas stasta notikumiem.
Papildinu pati savu komentāru. Pareizi: Laura Vinogradova “Izelpas”, un tas sieviešu romāns, ko pieminēju, ir K. Teilore “Pļavas ziedu vasara”. Nākamās manā lasīšanas sarakstā: “Puika, kurš redzēja tumsā” (Rasa Bugavičute-Pēce), “Mans vectēvs bija ķiršu koks” (A.Naneti) un “Meža meitas” (Sanita Reinsone).
Izklausās interesanti! Paldies 🙂
Zane Zusta “Aiz Durvīm”…sen nebiju tā iekritusi azartā ar lasīšanu + lika padomāt par to kā lietas redzam mēs un kā tās izskatās no cita skatu punkta.
Un vēlreiz pašreiz pārlasu Initas Silas “100 vēstules sievietei”…”garšīga” lasāmviela
“Aiz Durvīm” sagūstīja arī manu uzmanību un lasīšanas azartu. Par to uzzināju K.Virsnītes live sarunā ar autori.
O, paldies! To Zanes Zustas grāmatu iesaka vairāki, būs jāizlasa!
KOMENTĒT
Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *